.jpg)
Oktobra ārējās tirdzniecības dati uz iepriekšējo mēnešu fona izskatās samērā labi, eksporta kritums ir kļuvis mazāks. Rūpīgāka ieskatīšanās datu dzīlēs rāda, ka būtībā nekas daudz nav mainījies.
Eksporta tirgu makroekonomiskā aina vēsta, ka tuvāko mēnešu laikā eksporta pieprasījumā gaidāms “zems līdzenums” – situācija tālāk nepasliktināsies, bet to ir grūti nosaukt par apmierinošu. Taču tā ir rosinoša vide pārdomām par iespējām veicināt eksporta kāpumu ar valsts politikas palīdzību.
Preču eksports oktobrī gada griezumā samazinājās par 12,5%, kas ir mazākais kritums kopš jūnija. Taču tas nenozīmē, ka preču eksporta krīze ir pārvarēta. Iepriekšējos divos mēnešos eksporta kritums bija īpaši liels, pārsniedzot piektdaļu, jo pērn augustā un septembrī eksporta ienākumi bija īpaši augsti, ikmēneša apjomam pārsniedzot pat divus miljardus eiro. To noteica tā brīža fantastiski augstais cenu līmenis vairākiem svarīgiem produktiem, pirmkārt, koksnei.
Savukārt pērn oktobrī jau sākās atgriešanās normāla cenu līmeņa realitātē, sezonāli izlīdzinātajam eksportam pret septembri samazinoties par desmito daļu. Attiecīgi šī gada oktobrī kritums gada griezumā jau ir krietni mazāks.
Vērtējot oktobra eksportu attiecībā pret iepriekšējo mēnesi un šo gadu kopumā, var teikt – nekas īpašs. Sezonāli izlīdzinātais eksports oktobrī bija gandrīz tieši tāds pats kā iepriekšējo piecu mēnešu vidējais. Salīdzinājumā ar septembrī sezonāli izlīdzinātais eksporta auga par 4,2%.
Gandrīz visās lielākajās preču kategorijās bija pieaugums pret septembri, kas liecina par labvēlīgu sakritību, jaušama arī reeksporta ietekme.
Piemēram, dzērienu eksports pret septembri pieauga par 30%, ir zināms, ka šajā kategorijā ir ļoti liels citās valstīs ražoto produktu īpatsvars. Oktobris bija acīmredzami veiksmīgs mēnesis graudu eksportā, tas bija par 59% augstāks nekā pirms gada.
Tā kā šogad ne raža īpaši laba, ne cenas augstas, kopējie graudu ieņēmumi sezonā kopumā noteikti būs zem pērnā gada līmeņa.
Kritums preču eksportā attiecībā pret pērnā gada virsotnēm ir pašsaprotami saistīts ar krīzi kokapstrādē un citās ekonomisko ciklu riskiem īpaši pakļautās nozarēs. Tās agri vai vēlu atgūsies, taču nevajadzētu paļauties tikai uz to.
Lai ilgtspējīgi vairotu ārējās tirdzniecības labvēlīgo ietekmi uz mūsu sabiedrības labklājību, vajadzīgas investīcijas. Uzņēmumu aptauja par faktoriem (viens no jautājumiem Eiropas Komisijas publicētajos uzņēmumu un patērētāju noskaņojuma indeksos), kas kavē investīcijas rūpniecībā, rāda, ka galvenais šķērslis ir pieprasījuma trūkums, kas “tulkojumā” nozīmē, ka trūkst konkurētspējīgu produktu.
Citi šķēršļi, tai skaitā finansējuma pieejamība, ir sekundāri. Ir atbalstāmi pašmāju uzņēmumu ieguldījumi produktu attīstībā, tas ir viens no mūsu rūpniecības politikas virzieniem, kam pilnīgi pamatoti tiek veltīti arī ES fondi.
Taču šādi ieguldījumi, kuru mērķis ir stimulēt “organisku” vietējās zināšanās un prasmēs balstītu jaunradi, sniegs atdevi tikai pakāpeniski. Tas ir jādara, bet vienlaikus ir jādara arī kaut kas cits.
Ja vēlamies panākt straujāku eksporta uzplaukumu, ir jāpiesaista uzņēmumi, kuriem jau ir gan produkti un noieta tirgi, gan ražošanas iekārtas. Tātad ir jāpievilina citu valstu, galvenokārt Rietumeiropas un Ziemeļvalstu ražotāji, kuriem Latvija ir izdevīga ražošanas vieta. Kurzemes ostas pilsētu, arī Jelgavas, Saldus, un vēl citu pilsētu attīstība ir tieši šādas investīciju piesaistes panākumu stāsts.
Lai paātrinātu investīciju piesaisti rūpniecībā, ir jāieklausās investoru viedoklī par to, kas viņiem tiešām ir vissvarīgākais. Apstāklis, kas ir ļoti ciets un attīstību kaitējošs pudeles kakls, ir kvalitatīvas tā saucamās pēdējās jūdzes infrastruktūras trūkums – trūkst kvalitatīvu ielu, elektrības un citas infrastruktūras pieslēgumu vietās, kur uzņēmumi labprāt izvietotu savas ražotnes.
Šīs pēdējās jūdzes būvēšanai ir jābūt politikas prioritātei gan nacionālajā, gan vietējā līmenī. Tiesībsargājošo institūciju prioritātei jābūt nevis iespējamu ES fondu apgūšanas pārkāpumu izmeklēšanai pilsētās, kuru attīstība ir sekmīga, bet gan pārvaldes kvalitātei pilsētās, kur attīstība ir vāja.
Politiskajā līmenī pārāk daudz laika tiek veltīts matu skaldīšanai par Baltijas valstu darbaspēka nodokļu atšķirībām, kurām investoru skatu punkta visbiežāk nav izšķirošas nozīmes.
Pērn darbaspēka izmaksas par stundu Latvijā bija viszemākās Baltijas valstu starpā. No uzņēmumu skatu punkta nav lielas nozīmes, cik no šīs naudas darbinieki saņem uz rokas, cik no tā aiziet valsts un pašvaldību budžetos, kas darbinieku labklājību ietekmē netieši.
Ja tiks piesaistītas darbavietas un tādējādi paplašināta nodokļu bāze, tad varbūt būs iespēja samazināt darbaspēka nodokļus. Tad arī būs iespējas bankām vairāk kreditēt. Ir grūti palielināt kredītportfeli, ja kapitālintensīvo, tātad kredītu piesaistē ieinteresēto nozaru uzņēmumiem fiziski trūkst vietas attīstībai.
Avots: https://zinas.tv3.lv/
Raksts pārpublicēts SIA Vervo mājas lapā. SIA Vervo ir transporta uzņēmums, kura pamatdarbības veidi ir starptautiskie un vietējie kravu pārvadājumi, transporta pakalpojumi un citi loģistikas risinājumi: autotransporta (sauszemes) kravu pārvadājumi (pilnas kravas, saliktas kravas), aviotransporta (gaisa) kravu pārvadājumi, dzelzceļa kravu pārvadājumi, kuģu (jūras) kravu pārvadājumi, muitas brokeru pakalpojumi, lielgabarīta, negabarīta un smagsvara kravu pārvadājumi, noliktavu pakalpojumi, bīstamo (ADR) kravu pārvadājumi, kravu apdrošināšana, personīgo mantu pārvadājumi.